Cikla “Zvaigžņu ceļi pasaulē” pirmo raidījumu veltām diriģentam Kasparam Putniņam.

Jau kopš 1992. gada, kad absolvējis mūsu Mūzikas akadēmiju, un līdz šim brīdim viņš kopā ar Sigvardu Kļavu ceļ Latvijas Radio kori, savulaik ir vadījis Rīgas Vokālo grupu un diriģējis kori “Balsis”, vadījis Igaunijas Nacionālo vīru kori un īstenojis ideju par TENSO Eiropas jauno profesionāļu kori, regulāri muzicē ar daudziem labākajiem Eiropas profesionālajiem koriem un jau piecus gadus vada Igaunijas Filharmonijas kamerkori. Tā ieskaņotajam Šnitkes un Perta albumam pagājušogad tikusi Gramophone balva, bet Kasparam pavisam nesen piešķirts Igaunijas valsts apbalvojums – Māras zemes Krusta ordenis.

“Klasika” devās Kasparu sastapt uz Tallinu, kur 4.maijā Nigulistes baznīcā notika Igaunijas Filharmonija kamerkora koncerts ISCM Pasaules mūzikas dienās. Par Kasparu stāsta viņa vadītā kora dziedātāji un igauņu mūzikas kritiķis Kerri Kotta, komponisti Helēna Tulve, Toivo Tulevs, Mārtiņš Viļums (arī citi) un diriģents Sigvards Kļava.

***

“Pat nezinu, kā to sadarbības procesu ar dziedātājiem lai nosauc… Nezin kāpēc nāk prātā dejošana kā visjēdzīgākais apzīmējums. Jo vienam otru patiešām ir jāsajūt – jāzina un jāiemācās izprast gan tehniski, gan estētiski. Kas ir tas, kas beigu beigās cilvēkus uzrunā, kas liek viņu acīm mirdzēt?” prāto Kaspars Putniņš.

Vaicāts, kāds bija brīdis, kad uzzinājis par augsto apbalvojumu, Kaspars neslēpj: “Tas notika mēģinājuma sākumā un tik tiešām bija pārsteigums!

Uztveru to kā lielu pagodinājumu mums visiem, ne jau man personīgi.

Protams, vienmēr ir kāda seja, kas reprezentē procesu, un droši vien, ka mākslinieciskais vadītājs ir tas, kas reprezentē māksliniecisku grupu, bet domāju, ka mūsu direktors pelnījis ievērojami lielāku ordeni nekā es, tāpat arī visi labie gari, kas mums palīdz idejas realizēt, un brīnišķīgie cilvēki, kas šajā korī dzied un ļoti daudz dara, lai katra no programmām, uzstāšanās reizēm un arī katrs mēģinājums būtu pilnvērtīgs un labs.”

Ordeņa pasniegšanas ceremonija pagājusi maigā vakariņu gaisotnē: “Pie blakus galdiņa sēdēja mūsu prezidents, bet man blakus – Tenu Kaljuste un viens latviešu puisis, kas studē diriģēšanu pie Tenu. Viss vakars pagāja sarunās par mūziku.”

Par savu sadarbību ar Igaunijas Filharmonijas kamerkori Kaspars saka tā:

“Mans uzdevums kā mākslinieciskajam vadītājam – dziedātājus iepazīstināt ar jauniem muzikāliem ēdieniem un dzērieniem.

Gan neparastākiem un avangardiskākiem opusiem, jo koris nav daudz dziedājis izteikti avangardisku repertuāru, gan citu laikmetu mūziku.”

Un vēl viņš saka tā: “Taisni tā dinamiskā dzīve, kurā iespējami kontrasti – tas mani tik ilgi un ar tādu interesi notur mūzikas laukā. Nevaru īsti iedomāties, ka gribētos ļoti šauri specializēties. Man bezgala patīk un šķiet interesants viss process un liels prieks piedalīties, teiksim, Hotel Pro Forma uzvedumos – to ne ar ko citu nevar salīdzināt. Bet tajā pašā laikā man šķiet, ka

dzīve būtu neinteresantāka un nabadzīgāka, ja man nebūtu iespēju pavadīt laiku kopā ar domubiedriem.

Pasaule tādā veidā bagātinās. Ir svarīgi paplašināt gan repertuāra, gan iekšējo universu – nevis mehāniski apgūstot jaunas teritorijas, bet mēģinot pa īstam un dziļi saprast kaut kādas jaunas lietas. Tas ir būtiski. Un mūzika nav unikāla šajā ziņā. Visās dzīves jomās tas tā ir.”

Īpaši skaistus vārdus Kasparam adresē komponists Mārtiņš Viļums: “Ja runa par iedvesmas avotu un savstarpēju sadarbību, mēs abi ar Kasparu esam nogājuši ceļu, kurš iet aizvien dziļākos ūdeņos un mežos, un pirmām kārtām vislielākā nozīme šeit ir Kasparam, ar kura iniciatīvu arī tika radīta mani labākie skaņdarbi. Tas saistīts tieši ar Kaspara interesi par savdabīgu, bet vienlaikus dziļu mūziku, kurai būtu saturs, jēga; kas sasaistās ar jēgas sapratni mūsdienu kultūras kontekstā, kas ir ļoti dažāda, izkaisīta, un tajā pašā laikā arī ļoti specifiska Latvijas muzikālajā vidē.

Izjūtu lielu cieņu pret Kasparu – viņš vienmēr bijis sava ceļa gājējs, turklāt atradis to ceļu, kurā viņš var būt pats. Diriģentam tas nav viegli – tu esi atkarīgs no pieprasījuma, no tā, ko no tevis sagaida, un paša gribai ne vienmēr ir vieta. Ar lielu apbrīnu skatos uz tādu cilvēku.

Ir vesela virkne ģeniālu un brīnišķīgu latviešu skaņdarbu, kas tapuši ar viņa iniciatīvu – man šķiet, tā ir pilnīgi fenomenāla parādība latviešu mūzikas kultūrā. Tādu mūziku ir ļoti grūti “iznest” kur citur, citiem koriem. Jo katrs jauns skaņdarbs ir kā atvasinājums no tā, kas darīts iepriekš. Latvijas Radio kora profesionālā varēšana ir progresējusi, skaņdarbi kļūst aizvien specifiskāki un aizvien vairāk piemēroti tieši Radio kora dziedātājiem.

Kaspars ir cilvēks ar Aicinājumu. Viņš varbūt staigā gar kraujas malu, jo – kas notiks, ja tas aicinājums pazudīs?

Mums lielā mērā jāpielāgojas kultūras slāņiem. Es vienmēr lietuviešiem stāstu, cik mums ir brīnišķīgs Radio koris ar Kasparu priekšgalā, no kā var mācīties. Ka viņš meklē un tepat Latvijā atrod komponistus, kuri spēj radīt visaugstākā līmeņa skaņdarbus ar visdziļāko saturu. Neskatoties uz to, ka Radio kora priekšā ir visa pasaule, liela vērība tiek piešķirta mūsu klimatam. Tas ir kas unikāls latviešu mūzikā un ceru, ka mēs to arī novērtējam.”

 

Vt veel: Radio Latvia